Man ir piecdesmit gadu. Esmu atraitnis, kas dzīvo kopā ar suni, kuram arī jau ir gadi, un labākais draugs ir sērijveida kafijas automāts, kurš vienmēr ir klāt, kad esmu viens. Mani bērni dzīvo Anglijā, es viņus redzu reizi gadā, un mana sociālā dzīve sastāv no reizēm nedēļā ar kādu pensionētu kolēģi, ar kuru mēs atceramies vecos laikus, kad strādājām ostā. Tā nu pienāca mana jubileja. Piecdesmit gadi. Liela diena, kuru pavadīt vienatnē ar suni, jo bērniem bija svarīgākas lietas, un draugi vai nu bija aizmirsuši, vai arī pieņēma, ka man nerūp. Bet man rūpēja. Man rūpēja ļoti.Es sēdēju savā mazajā dzīvoklī, kas smaržoja pēc veciem laikrakstiem un sava vecuma vīrieša, un domāju – piecdesmit gadi. Vai tiešām šī ir mana dzīve? Es biju nopircis sev torti, mazu, ar uzrakstu "Daudz laimes", bet nevarēju to pat atvērt, jo likās stulbi svinēt vienam. Es nolēmu, ka vajag kaut ko darīt, lai sajustos labāk. Aizgāju uz datoru, atvēru pārlūku un sāku meklēt kaut ko, kas aizņemtu manas smadzenes. Rakstu kaudzi mājaslapu, lasu ziņas, nekas neder. Bet tad es uzgāju vienu forumā ierakstu, kur vīrietis mana vecuma stāstīja, kā viņš dzimšanas dienā uzspēlējis kazino un laimējis ceļojumu. Es pasmējos, bet tajā pašā laikā man kaut kas ieslēdzās. Kāpēc gan ne? Man ir tiesības uz mazu prieku savā jubilejā. Es ierakstīju meklētājā vārdu, ko forumā ieminējās, un atrados vietnē, kurā viss izskatījās vienkārši un pievilcīgi. Pamanīju, ka ir iespēja ievadīt kaut kādu
vavada bonus code
un saņemt papildus līdzekļus. Es to izdarīju, lai gan nebiju pilnīgi pārliecināts, vai tas darbojas cilvēkiem no Latvijas. Bet kods nostrādāja, un es sajutos kā tāds hakeris, lai gan tikai nokopēju burtu virkni.Es ieliku četrdesmit eiro – summu, ko varēju atļauties zaudēt, neizjūtot sāpes. Nolēmu, ka spēlēšu tikai vienu stundu, un, lai kas notiktu, pēc tam aiziešu gulēt ar mieru. Sākumā nekas īpašs nenotika. Es griezu vienkāršas spēles, zaudēju, laimēju sīkumus. Mana bilance lēkāja kā maza lapsa, bet kopumā es biju mīnusā kādus desmit eiro. Es gandrīz jau slēdzu datoru, kad pamanīju spēli ar kosmosa tēmu – planētas, raķetes, skafandri. Man patika kosmoss bērnībā, tāpēc nospiedu, lai pamēģinu. Pirmajos griezienos nekas, otrajos nekas. Bet trešajā desmitā es pēkšņi saņēmu trīs izkliedētus simbolus, kas aizsūtīja mani bonusa raundā ar piecpadsmit bezmaksas griezieniem.Un tad sākās kaut kas tāds, ko es nespēju izskaidrot. Katrā bezmaksas griezienā uzsita laimests, un starp tiem bija arī tādi, kas pievienoja vēl griezienus. Es sēdēju, sasprindzis kā loka aukla, un skatījos, kā skaitļi aug. Piecdesmit, simts, divi simti, trīs simti, pieci simti. Kad bonusi beidzās, man bija astoņi simti četrdesmit eiro. Es aizvēru acis un dziļi ieelpoju. Es atvēru ledusskapi, paņēmu alu un izdzēru pusi pudeles vienā mēģā. Tad es paskatījos pulkstenī – bija pusnakts. Mana dzimšanas diena jau bija beigusies, bet es jutos tā, it kā tā tikko sākusies. Es izņēmu sešsimt eiro. Divsimt četrdesmit atstāju nākamajām dienām.Nākamajā rītā es pamodos ar sajūtu, ka kaut kas ir mainījies. Es aizgāju uz veikalu, nopirku gardas pusdienas, nevis tos lētos makaronus, kam biju pieradis. Nopirku sunim jaunu rotaļlietu. Un tad es piezvanīju saviem bērniem. Dievs, cik sen es nebiju zvanījis tikai tāpēc, ka gribēju dzirdēt viņu balsis. Mēs parunājām stundu, es neteicu ne vārda par laimestu, bet man bija prieks vienkārši runāt. Kad noliku klausuli, es sapratu, ka šī nauda man ir devusi nevis materiālas lietas, bet gan drosmi. Drosmi piezvanīt. Drosmi pasmieties. Drosmi justies jaunākam.Pēc nedēļas es atkal pieteicos, izmantojot vēl vienu
vavada bonus code, ko atradu savā e-pastā. Šoreiz es spēlēju pavisam savādāk – uz mazām likmēm, bez steigas, kā pensionārs, kurš lasa avīzi. Un es laimēju kaut kādus četrdesmit eiro. Izņēmu tos un nopirku ziedus savai mirušajai sievai uz kapa. Es zinu, ka tas izklausās sentimentāli, bet tā ir patiesība. Es tur nestāvēju divus gadus, jo sāpēja. Bet šonedēļ es aizgāju, noliku ziedus, pateicu paldies. Par ko? Par mūsu laiku, par bērniem, par to, ka viņa tomēr man iemācīja, kas ir mīlestība, pirms aizgāja. Un es jutu, ka šī nelielā laimesta nauda bija kā signāls – ir laiks pārstāt sērot un sākt dzīvot.Trešo reizi es izmantoju
vavada bonus code pēc mēneša, bet šoreiz es neko nelaimēju. Es ieliku trīsdesmit eiro, nospēlēju stundu un zaudēju visu. Un zini ko? Es pasmējos. Es pasmējos skaļi, tā, ka suns pacēla galvu un paskatījās uz mani kā uz traku. Jo es sapratu, ka šī ir tikai spēle. Ne vairāk, ne mazāk. Tā nav mana pensija, ne mans mājoklis, ne bērnu nākotne. Tā ir izklaide, tāpat kā biļete uz teātri vai kino. Un, ja es šoreiz zaudēju, nav svarīgi, jo iepriekšējie laimesti jau sen ir atdevuši sevi – siltā maltīte, ziedi uz kapa, telefona zvans bērniem.Tagad es spēlēju reizi mēnesī, jubileju piemiņai. Es atceros to nakti, kad man palika piecdesmit, un es jutos vientuļš. Tagad es jūtos vientuļš retāk. Un, kad jūtos, es atveru datoru, bet ne jau pēc laimesta. Es atceros, ka ir vērts piezvanīt, ir vērts aiziet pastaigā, ir vērts nopirkt ziedus. Nauda no spēlēm ir tikai instruments. Instruments, lai atgādinātu, ka dzīve ir īsa, un to ir vērts svinēt – ar torti, ar suni, ar smaidu. Pat ja torti ēd vienam. Jo zini, piecdesmit gados es beidzot sapratu – vientulība nav tad, kad tev nav neviena. Vientulība ir tad, kad tu aizmirsti, kā priecāties. Un esmu pateicīgs par to
vavada bonus code, kas man atgādināja, ka priecāties var jebkurā vecumā un jebkurā situācijā. Viss ir tavā galvā. Nevis griezienos.
Marketing Materials and Support
